Uncategorized

Hlorīdi

Hlorīdi

No kurienes ūdenī rodas hlorīdi un ko ar tiem iesākt?

Lai gan hlorīdi gandrīz vienmēr ir sastopami padziļinātās ūdens analīzēs, to skaidrojums dažādos avotos atšķiras. Šodien mēģināsim noskaidrot,  ko nozīmē paaugstināts hlorīdu līmenis ūdens analīzēs, kā pareizi interpretēt analīžu rezultātus un kādi pasākumi jāveic šī rādītāja pieauguma gadījumā.

Kas ir hlorīdi ūdenī?

Ķīmiskā izteiksmē hlorīdi ir sālsskābes HCl sāļi vai anjoni.  Tie ir katjona (metāla vai organiskā) un anjona Cl- savienojumi. Tipiskākais hlorīds ir galda sāls jeb NaCl.

Ūdens dezinfekcijai ir svarīgi nesajaukt anjonu sāļus ar hloru. Anjonu sāļi ir inerti un ūdens vidē nepiedalās redoksreakcijās (oksidēšanās – reducēšanās reakcijās). Savukārt hlors aktīvi oksidējas dažādos organiskos piemaisījumos un mikroorganismos veidojot  jaunas vielas, tostarp hlorīdus.

Hlorīdu norma ūdenī

Saskaņā ar starptautiskajiem sanitārajiem standartiem, dzeramajā ūdenī maksimālais hlorīda saturs nedrīkst būt lielāks par:

  • 250 mg/l krāna ūdenim un ūdenim pudelēs;
  • 350 mg/l akas ūdenim un ūdenim sateces baseinos.

Minerālūdenim šis rādītājs var būt lielāks augstā minerālvielu satura dēļ. Taču ūdens sāļā garša ir jūtama jau tad, kad nātrija un kālija hlorīds ūdenī sasniedz atzīmi 200 mg/l.

No kurienes rodas hlorīdi ūdenī?

Hlorīda joni ir dabisko ūdeņu minerālu sastāvdaļa. Tie ir sastopami gan virszemes, gan pazemes ūdeņos.

Galvenais minerālsāļu (īpaši hlorīdu) avots, kas nonāk ūdenī, ir dabisko minerālsāļu izšķīšana. Tipiski tie ir nātrija, kālija un kalcija hlorīdi, kas tiek izskaloti no dažādām minerālvielām kā, piemēram, silvinīta.

Hlorīdu koncentrācija saldūdeņos parasti ir normas robežās, taču antropogēni faktori (vides faktori, kurus izraisījusi nejauša vai tīša cilvēka darbība) to var palielināt. Izņēmums ir gruntsūdeņi jūras piekrastes zonās, kuriem raksturīgs ir paaugstināts sāļums. Šajā gadījumā ūdens parasti ir tik sāļš, ka to nevar izmantot dzeršanai.

Antropogēnie faktori, kas veicina hlorīdu koncentrācijas paaugstināšanos:

  • Sāls izmantošana ceļu un ietvju kaisīšanai. Ziemā uz ceļiem tiek izmantots liels sāls daudzums, kas sniega un lietus ūdeņu kušanas rezultātā nonāk upēs. Tas var izraisīt paaugstinātu hlorīdu līmeni ziemas un pavasara periodā.
  • Neorganisko mēslošanas līdzekļu izmantošana apstrādājot laukus kā, piemēram, kālija hlorīdu, ko lietus ieskalo gruntsūdeņos izraisot ūdens sāļuma pieaugumu gan akās, gan upēs.
  • Komunālie notekūdeņi.
  • Rūpnieciskais ūdens, it īpaši raktuvju ūdens, ir ļoti sāļš, kas rodas pateicoties aktīvai ūdens mijiedarbībai ar minerāliežiem. Paaugstināts hlorīdu saturs virszemes ūdeņos ir novērojams gandrīz vienmēr pēc rūpniecisko atkritumu novadīšanas.
  • Cieto atkritumu poligonu filtrāts.

Vismazākā negatīvā ietekme ir notekūdeņiem no privātajām septiskajām tvertnēm, dzīvnieku barības un apūdeņošanas sistēmu drenāžām.

Vēl viens hlorīda avots ir ūdens hlorēšanas procesi, kuros aktīvais hlors tiek reducēts līdz anjonam un tā attīrīšana notiek ar koagulantu (dzelzs un alumīnija hlorīdu)  palīdzību.

Ietekme uz vidi

Hlorīdu ietekme uz vidi kļūst acīmredzamāka, ja tos aplūko no ūdenstilpņu un augsnes skatu punkta. Ūdens sāļums izraisa izmaiņas sugu daudzveidībā, galvenokārt augu vidū, kas veicina noteiktu zivju sugu izzušanu vai parādīšanos. Minerālvielu līmeņa paaugstināšana ūdeņos, kuru sāļums ir neliels, ir ļoti svarīga bioloģiskajam līdzsvaram.

Hlorīdi ūdenī: plusi un mīnusi

Šis jons nav toksiska viela kā, piemēram, smagie metāli vai hlororganiskās vielas. Tas tiek izmantots visaptverošam ūdens novērtējumam. Tomēr augsts hlorīdu saturs ūdenī norāda uz augstu nātrija, kālija un kalcija saturu, kam ir ietekme uz cilvēka organismu. Pārmērīgs nātrija patēriņš ir saistīts ar hipertensiju, kas var izraisīt sirdslēkmi un insultu. Papildus tam, ir pierādīta saistība starp augstu nātrija saturu un osteoporozes attīstību.

Pasaules Veselības organizācijas ieteiktā dienas hlorīdu norma pieaugušajam ir 9 mg/kg. Pie svara 60kg tas ir aptuveni 0,5g. Ja maksimālā sāls norma dienā pieaugušajam ir attiecīgi 5g, tas ir gandrīz 2 g nātrija un 3 g hlora Cl- formā.

Nepieciešamā ūdens norma dienā pieaugušajam ir aptuveni 2 litri. Dienā patērējot 2 litrus ūdens ar maksimāli pieļaujamo hlorīdu koncentrāciju (250 mg/l), no tā var iegūt aptuveni 500 mg jeb 0,5g hlorīdu, kas atbilst pilnai hlorīda patēriņa dienas normai, kas ir 1 /10 no sāls patēriņa dienas normas.

Vēl viens svarīgs aspekts ir šī jona elektroķīmiskās īpašības.  Tā kā šis jons palielina ūdens elektrisko vadītspēju, tas palielina korozijas aktivitāti. Kad ūdens tiek piegādāts pa metāla caurulēm, hlorīdi un citi anjoni var reaģēt ar metāliem, veidojot šķīstošus sāļus, kas savukārt piesārņo dzeramo ūdeni.

Ūdens attīrīšana no hlorīdiem

Kā jau iepriekš skaidrojām, hlorīdi paši par sevi nav toksiski un bīstami. To ievērojams normas pārsniegums var liecināt par augstu neorganisko sāļu saturu ūdenī, kurš attiecīgi veicina veselības problēmu rašanos un noved pie sadzīves tehnikas darbības traucējumiem.

Visizplatītākā hlorīda koncentrācijas mazināšanas metode ir reversā osmoze.

Reversā osmoze

Hlorīdi

Šī ir universāla tehnoloģija gan sadzīvei, gan rūpniecībai. Reversās osmozes sistēma mājsaimniecībām spēj aizturēt 99,9% ūdens piemaisījumu, tostarp nātrija, kālija, kalcija, magnija un smago metālu hlorīdus un sulfātus. Reversā osmoze ir efektīva arī pret lielām organiskām molekulām. Sadzīves sistēmās tiek nodrošināta iepriekšēja tīrīšana no mehāniskām daļiņām, hlora un organiskām vielām, kas samazina membrānas elementa slodzi, kā arī palielina tā efektivitāti un kalpošanas laiku.

Savukārt rūpniecībā tiek izmantotas citas metodes kā, piemēram, destilācija un elektrodejonizācija.

Lasi arī: Mangāns , Dzelzs , Sulfāti .

Back to list

Saistītās ziņas

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *