Saskaņā ar dzeramā ūdens standartiem ūdenim ir jābūt epidemioloģiski drošam, ķīmiski nekaitīgam un ar labām organoleptiskajām īpašībām. Ūdens kvalitāte ir atkarīga no piemaisījumu satura tajā, kuru maksimālās pieļaujamās vērtības regulē attiecīgās valsts noteiktie standarti. Latvijā tie ir MK noteikumi Nr. 547 ““Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība””.
Šī raksta ietvaros iepazīstināsim Jūs ar svarīgākajiem ūdens indikatoriem un to pieļaujamajām vērtībām. Zinot ūdens specifiskās īpašības iespējams uzlabot ūdens kvalitāti un risināt ar to saistītās problēmas.
GARŠA UN SMARŽA
Garša un smarža ir ūdens organoleptiskās īpašības, kuras cilvēkiem var radīt diskomfortu. Ūdens smarža un garša tiek vērtēta piecu ballu skalā. 0 liecina, ka ūdens ir bez smaržas/garšas, savukārt atzīme 5 liecina par ļoti spēcīgu ūdens smaržu/garšu.
Slikta ūdens smarža un garša netieši norāda uz noteiktu piesārņotāju klātbūtni kā, piemēram, izšķīdušie sāļi, dažādi ķīmiskie un organiskie savienojumi.
Daži piemēri:
- Sāļa garša var norādīt uz nātrija hlorīda pārpalikumu;
- Rūgta garša var norādīt uz nātrija vai magnija sulfātiem;
- Velkoša garša var norādīt uz dzelzs un alumīnija sulfātiem, kā arī uz kaļķa pārpalikumu;
- Metāliska garša var norādīt uz dzelzs, mangāna un vara pārpalikumu;
- Ziepjaina garša var norādīt uz nātrija karbonātu;
- Salda garša var norādīt uz nātrija bikarbonātu;
- Kairinoša pūšanas smaka var norādīt uz mikroorganismiem ūdenī.
Vairāk informācijas par ūdens garšu un smaržu pieejama šeit.
DUĻĶAINĪBA
Duļķainība ir ūdens caurspīdīguma samazināšanās, ja tajā atrodas smalki izkliedēti organiskie un neorganiskie piemaisījumi. Biežākie piesārņotāji, kas izraisa ūdens duļķainību, ir smiltis, māls, dažādi karbonāti (ūdens kā piens), fitoplanktona un zooplanktona veidotās dūņas (dzeltenzaļš ūdens ar nepatīkamu smaku).
Lai noskaidrotu ūdens duļķainību parasti veic analīzes laboratorijā un to izsaka duļķainības vienību indikatorā uz litru ūdens jeb NTU (nefelometriskās duļķainības vienības). Pasaules Veselības organizācija dzeramajam ūdenim kā maksimālo duļķainības vērtību ir noteikusi 5 NTU. Savukārt Latvijā MK noteikumi Nr. 547 nosaka, ka ūdens duļķainībai ir jābūt robežās no 0.3 -1 NTU.
Vairāk informācijas par ūdens duļķainību pieejama šeit.
KRĀSA
Ūdens krāsa ir viens no ūdens kvalitātes raksturlielumiem, ko salīdzinoši viegli var novērtēt vizuāli. Lai gan ūdens krāsu var ietekmēt samērā daudz faktoru, tomēr galvenie no tiem ir ūdens piemaisījumi un ūdenī dzīvojošie mikroorganismi.
Galvenais ūdens dzeltenīgās nokrāsas iemesls ir tajā izšķīdušais dzelzs vai humusvielas (humīnskābes un fulvoskābes). Zaļā krāsā ūdenstilpnē raksturo zilaļģu attīstību tajā. Ūdens brūno krāsu rada bioloģiskie procesi kā trūdēšana purvos. Salīdzinoši reti brūno vai sarkano krāsu rada arī minerālsāļi (piem. dzelzs savienojumi). Savukārt piena krāsas ūdens veidojas dēļ izšķīdušā skābekļa tajā vai rūpniecisko notekūdeņu radītā piesārņojuma dēļ.
Vairāk informācijas par ūdens krāsu pieejama šeit.
OKSIDĒJAMĪBA
Oksidējamība, kas ir lielāka par 5,0 mg O2/l, norāda uz augstu organisko vielu saturu un var liecināt par iespējamu ūdens piesārņojumu ar notekūdeņiem vai sliktu kopējo ūdens avota stāvokli (piem. aļģes, ūdens līmeņa pazemināšanās, plūdi u.c.). Šāds ūdens parasti ir piesārņots ar mikroorganismiem un izraisa ūdens putošanu. Šādu ūdeni nav ieteicams izmantot uzturā, nepieciešama tā iepriekšēja attīrīšana.
SAUSAIS ATLIKUMS
Sausais atlikums nosaka kopējo ūdenī izšķīdināto kalcija, magnija, kālija, nātrija, smago metālu minerālo neorganisko sāļu daudzumu, kā arī lielu organisko vielu procentuālo daudzumu. Šo parametru galvenokārt izmanto, lai noteiktu ūdens vispārējo mineralizāciju.
Tā vērtība dzeramā avota ūdenī nedrīkst pārsniegt 1000 mg/l. Palielināts ūdenī izšķīdušo vielu saturs neļauj to izmantot tvaika katliem to darbības efektivitātes samazināšanās dēļ (palielināta caurplūde), atsevišķās sfērās šādu ūdeni nevar izmantot ražošanā (piem. sintētiskā kaučuka, kaprona, plēves un kondensatora papīra ražošanā).
CIETĪBA
Ūdens cietība ir sārmzemju metālu (galvenokārt kalcija un magnija) kopējais izšķīdušo jonu daudzums. Veicot ūdens analīzes laboratorijā cietība tiek novērtēta ar ūdens cietības indikatoru. Vērtība līdz 1.5 mmol/l raksturo ļoti mīkstu ūdeni, savukārt vērtība vairāk kā 12.0 mmol/l raksturo ļoti cietu ūdeni.
Ļoti cietam ūdenim ir raksturīga rūgta pēcgarša. Ilgstoši uzturā lietojot šādu ūdeni tiek pārslogota urīnceļu sistēma kā rezultātā var veidoties nierakmeņi, hipertensija un tūska. Mājsaimniecībā ciets ūdens veido nogulsnes uz apkures katlu un veļas mašīnu sildelementiem, samazinot šo iekārtu energoefektivitāti. Savukārt rūpniecībā atsevišķās nozarēs ūdens cietība ir stingri reglamentēta, jo kaļķakmens ir bīstams ūdens sildīšanai un tvaika katliem, samazinot iekārtu kalpošanas laiku un palielinot enerģijas izmaksas.
Ūdens cietībai sadzīves un dzeramā ūdens apgādes sistēmās jābūt ne vairāk kā 7 mg-ekv/l, īpašos gadījumos līdz 10 mg-ekv/l, bet atsevišķām tehnoloģijām prasības var būt stingrākas. Piemēram tvaika katla padeves ūdenim cietība nedrīkst būt augstāka par 0,02 mg-ekv/l.
Vairāk informācijas par ūdens cietību pieejama šeit.
ŪDEŅRAŽA INDEKSS (PH)
Ūdeņraža indekss (pH) raksturo ūdeņraža jonu koncentrāciju šķīdumā. Šī parametra raksturošanai un salīdzināšanai tiek izmantota pH skala, kura ir robežās no 0 līdz 14. pH vērtība 7 raksturo neitrālu vidi, kur ūdeņraža jonu un hidroksīdjonu koncentrācija šķīdumā ir vienāda. Šāda vide ir raksturīga pilnīgi tīram ūdenim. Ja pH vērtība ir mazāka par 7, tad vide tiek uzskatīta par skābu, savukārt ja pH vērtība ir virs 7, tad vide tiek uzskatīta par sārmainu.
Dzeramā krāna ūdens pH vērtībai ir jābūt robežās no 6.5 līdz 8.5. Ilgtermiņā lietojot uzturā ūdeni, kas neatbilst minētajām prasībām, var radīt veselības problēmas.
PH vērtība līdztekus citiem ūdens kvalitātes rādītājiem (temperatūra, kopējā sārmainība, kalcija saturs un sausais atlikums) ļauj izdarīt secinājumus par ūdens spēju nogulsnēt kalcija karbonātu vai izraisīt koroziju uz metāla virsmas.
Vairāk informācijas par sārmainu ūdeni pieejama šeit.
DZELZS
Dzelzs visbiežāk ir raksturīgs akas ūdenim, jo tas ir dabisks gruntsūdeņu piemaisījums. Gaisa trūkuma dēļ tas neoksidējas un var sasniegt ārkārtīgi augstu vērtību. Krāna ūdenim raksturīgāks ir sekundārais piesārņojums ar dzelzi ūdens cauruļvadā kad tam pārvietojoties pa caurulēm tiek izskalotas rūsas pārslas un dzelzs-organiskie savienojumi.
Dzelzs saturs dzeramajā ūdenī nedrīkst pārsniegt 0,2 mg/l. Palielināts dzelzs saturs dzeramajā ūdenī negatīvi ietekmē ūdens garšu un krāsu, tas var izraisīt traucējumus kuņģa-zarnu trakta darbā, kā arī var attīstīt alerģiskas reakcijas. Šāds ūdens mājsaimniecībā bojā sanitārtehniku un atsevišķos gadījumos izraisa dzelzs nosēdumu veidošanos ūdens caurulēs.
Vairāk informācijas par dzelzi ūdenī pieejama šeit.
SULFĀTI UN HLORĪDI
Hlorīdi un sulfāti ir vieni no visbiežāk sastopamajiem anjoniem ūdenī. Lielākā daļa šo neorganisko savienojumu pilnībā šķīst ūdenī. Sulfāti ir sērskābes sāļi H2SO4. Visizplatītākie sāļi ūdenī ir nātrija, kālija un magnija sulfāti. Savukārt hlorīdi ir sālsskābes HCl sāļi vai anjoni. Tipiskākais hlorīds ir galda sāls jeb NaCl.
Sulfātu un hlorīdu saturs dzeramajā ūdenī nedrīkst pārsniegt 250 mg/l. Sulfāti ūdenī paši par sevi neko daudz neizsaka, bet to saturs kopā ar citiem indikatoriem kā, piemēram, nātriju vai kalciju, veido kopējo minerālvielu sastāvu. Pārmērīgs nātrija patēriņš ir saistīts ar hipertensiju. Papildus tam, šis jons palielina ūdens elektrisko vadītspēju palielinot korozijas aktivitāti.
Vairāk informācijas par sulfātiem un hlorīdiem ūdenī pieejama šeit un šeit.
FLUORĪDI
Fluora savienojumi ūdenī ietekmē muskuļu un skeleta sistēmu. Vairāk nekā puse no patērētā fluora nogulsnējas kaulos un zobos. Fluora saturam dzeramajā ūdenī ir jābūt no 0.7 līdz 1.5 mg/l. Kaitīgs ir fluora trūkums dzeramajā ūdenī (t.i. mazāk par 0.5 mg/l), kā arī tā pārpalikums (t.i. vairāk nekā 1.5 mg/l).
Fluors piedalās vairogdziedzera darbā un mikroelementu, tostarp kalcija, asimilācijā. Šī elementa gadījumā tā trūkums un pārpalikums ir vienlīdz bīstami. Piemēram, fluora trūkums var izraisīt kaulu audu, īpaši zobu, iznīcināšanu, savukārt pārpalikums uzkrājas aortā un var izraisīt tās pārkaļķošanos.
Vairāk informācijas par fluoru ūdenī pieejama šeit.
AMONJAKS, NITRĀTI, NITRĪTI
Amonjaka, nitrātu un nitrītu klātbūtne var liecināt par ūdens avota piesārņojumu ar sadzīves vai rūpnieciskajiem notekūdeņiem.
Amonjaks lielā koncentrācijā izraisa gļotādu kairinājumu. Nitrāti un nitrīti var izraisīt kuņģa-zarnu trakta problēmas, kā arī ietekmēt augļa attīstību. Tāpat paaugstināta nitrātu koncentrācija cilvēka organismā veido methemoglobīnu. Nitrātu joni oksidē eritrocītos esošo hemoglobīnu un traucē transportēt skābekli uz cilvēka audiem, tādējādi ietekmējot nervu sistēmas darbību un enzīmu sintēzi.
Maksimālā pieļaujamā nitrātu koncentrācija dzeramajā ūdenī ir 50 mg/dm³, savukārt pieļaujamā nitrītu koncentrācija ir 0,5 mg/dm³. Tās ir vērtības, kas nerada nelabvēlīgas sekas organismā un neietekmē pēcnācējus.
Vairāk informācijas par nitrātiem ūdenī pieejama šeit.
ŪDEŅRAŽA SULFĪDS
Raksturīga pazīme paaugstinātam sērūdeņraža saturam ūdenī ir nepatīkama sapuvušu olu smaka. Neskatoties uz to, ka sērūdeņradis nerada augstu toksicitāti cilvēka ķermenim, šāda ūdens dzeršana ir nepatīkama un ilgstoša šāda ūdens dzeršanas var izraisīt kuņģa-zarnu trakta slimības.
Vairāk informācijas par sērūdeņradi ūdenī pieejama šeit.
MIKROORGANISMI ŪDENĪ
Kopējais mikrobu skaits raksturo mikroorganismu klātbūtni ūdenī. Dzeramajam ūdenim tas ir aerobo un anaerobo baktēriju koloniju skaits uz 1 ml ūdens. To nosaka ievadot ūdens paraugu barotnē un audzējot koloniju noteiktu laiku (no 3 dienām līdz nedēļai). Pieļaujamais rādītājs dzeramajam ūdenim ir 100 baktērijas 1 ml ūdens.
Viens no visbīstamākajiem piesārņotājiem ūdenī ir mikroorganisms Escherichia coli. Tās klātbūtne norāda uz ūdens piesārņojumu ar fekālijām, kas nav pieļaujams dzeramajiem ūdenim. Šāda ūdens dzeršanas sekas var būt akūta caureja, kas ir īpaši bīstama ir maziem bērniem.
Vairāk informācijas par mikroorganismiem ūdenī pieejama šeit.
Lasi arī: Ko saka ūdens analīzes?
