Uncategorized

Dzeramais ūdens: mīti un patiesība

Drinking water: myths and the truth

Lai gan mūsdienās zinātne ir augsti attīstīta un guvusi ievērojamus panākumus daudzu slimību ārstēšanā, vēl aizvien ir daudz dažādu teoriju atbalstītāju, kuri apšauba līdzšinējos sasniegumus zinātnē un medicīnā. Šodien runāsim par sabiedrībā esošajiem mītiem attiecībā uz dzeramo ūdeni.

1. Hlors ūdenī ir bīstams

Dzeramā ūdens mīti

Ūdens hlorēšana cilvēcei ir tikpat liels atklājums kā antibiotiku izgudrošana. Tā ievērojami ir samazinājusi zarnu infekciju slimību biežumu un izglābusi daudzas dzīvības. Kāpēc hlors nevis ozons, ultravioletais starojums vai sudrabs? Hloram ir ļoti plašs darbības spektrs, to ir viegli uzglabāt, transportēt un tā ilgstošā iedarbība ļauj novērst atkārtotu ūdens piesārņojumu ūdens apgādes sistēmās.

Ūdens hlorēšana tiek veikta divos posmos:

  • “iepriekšējā” hlorēšana, kad attīrīšanai tiek saņemts ūdens no virszemes rezervuāriem;
  • “pēchlorēšana”, kad attīrītā ūdenī tiek dozēts hlora savienojumu pārpalikums, lai pasargātu ūdeni no piesārņojuma pārvietojoties pa cauruļvadiem.

Galvenais hlorēšanas ieguvums/kaitējums ir pēchlorēšanas procesā. Lai gan ūdens nonāk Jūsu mājas krānā bez bīstamiem mikroorganismiem, tomēr ūdenī atrodas arī vielas, kas mijiedarbojas ar hloru (t.i. hlora atvasinājumi). Tie ir toksiski un kancerogēni. Pats ūdenī esošais aktīvais hlors nav bīstams cilvēkiem, tas vārīšanās procesā iztvaiko. Labākais veids kā atbrīvoties no hlora un hlororganiskām vielām ūdenī ir filtrēt to izmantojot aktīvo ogli.

2. Kaļķa nosēdumi tējkannā = slikta ūdens kvalitāte

Dzeramā ūdens mīti

Kaļķainā aplikuma veidošanos vārīšanās laikā izraisa cietības sāļu klātbūtne ūdenī. Galvenokārt tie ir kalcija un magnija karbonāti, kas ir svarīgi organisma mikroelementi. Maksimāli pieļaujamā ūdens cietība ir 1,5 – 7 mmol/dm³, katlakmens veidošanās, atkarībā no ūdens sastāva, var notikt jau pie cietības 3-4 mmol/dm³. Tomēr šāds ūdens nav kaitīgs un nenorāda uz sliktu ūdens kvalitāti. Tas pats attiecas arī uz ūdens kopējo sāļumu, kur ieteicamā robežvērtība ir 200 – 500 mg/l. Šo minerālu sastāvu var izveidot absolūti droši un noderīgi joni kā, piemēram, kalcijs, magnijs, nātrijs, kālijs, hlorīdi, sulfāti u.c.

Nereti no klientiem tiek saņemti jautājumi par filtru darbību, kad sadzīves testera uzrādītais sāls saturs pirms un pēc filtrācijas ir praktiski vienāds. Iemesls tam ir nevis slikta filtra darbība, bet gan fakts, ka sāls joni netiek vienkārši noņemti, bet gan jonu apmaiņas procesā tiek apmainīti pret līdzvērtīgu daudzumu nātrija joniem, kas neveido kaļķa  nosēdumus.

3. Vārīts ūdens = miris ūdens

Dzeramā ūdens mīti

Pastāv uzskats, ka vārīts ūdens ir miris ūdens un tā atkārtota vārīšana padara ūdeni cietu. Ne pirmais, ne otrais pieņēmums nav zinātniski apstiprināts.

Vārot ūdeni var izdalīties izšķīdušais skābeklis un aktīvais hlors. Katlakmens veidā var nosēsties daži cietības sāļi kā rezultātā ūdens garša var nedaudz mainīties, tomēr šāds ūdens nav kaitīgs. Attiecībā uz atkārtotu ūdens vārīšanu, tas ir fakts, ka cietam ūdenim ir augstāka viršanas temperatūra (temperatūra, kurā noteikts šķidrums vārās, ja spiediens ir nemainīgs).  Tomēr jāņem vērā fakts, ka cieta ūdens saturs ir 0,033% un lai ar parasto vārīšanas metodi sasniegtu vismaz 0,15% ir nepieciešams iztērēt ūdens masu, kas ievērojami pārsniedz Zemes svaru.

4. Neapstrādātu ūdeni drīkst lietot uzturā

Dzeramā ūdens mīti

Neapstrādāta ūdens dzeršana ir sava veida loterija. Ja apdzīvotu vietu centros esošajiem ūdens avotiem dažkārt tiek veikta sanitārā kvalitātes kontrole, tad nezināmi avoti var būt ļoti bīstami gan bakterioloģisko, gan ķīmisko rādītāju ziņā. Tas pats attiecas arī uz akas ūdeni, kura paraugos gandrīz vienmēr ir augsts nitrātu līmenis un tas bieži ir mikrobioloģiski piesārņots. Arī lietus ūdens satur lielu atmosfēras piesārņojošo vielu kopumu.

Lai vismaz izvairītos no zarnu infekciju slimībām, ūdens no minētajiem avotiem pirms lietošanas uzturā ir jāvāra.

5. Vai sārmains ūdens ir noderīgs?

Dzeramā ūdens mīti

Vairākās zinātnisko avotu publikācijās tiek diskutēts par sārmainā ūdens labvēlīgo ietekmi uz vēža gaitu, kaulu veselību un cukura līmeni asinīs, tomēr vērā ņemamu ieguvumu tā ilgstošai lietošanai uzturā nav.

Sārmains ūdens ietekmē grēmas. Tas neitralizē skābi, kas no kuņģa iekļuvis barības vadā. Šī metode ir labi zināma mūsu vecmammām, kuras ūdenī izšķīdināja nedaudz sodas un dzēra to, lai izvairītos no nepatīkamas dedzināšanas krūšu kaulā.

6. Vai šungīta un silīcija ūdens ir noderīgs?

Dzeramā ūdens mīti

Silīcijs un šungīts ir minerāli, kas ūdenī pilnībā neizšķīst. Šungīts ir dabisks minerāls, ko izmanto celtniecībā un metalurģijā. Ūdens attīrīšanā to izmanto reti, jo šungīta sorbcijas un jonu apmaiņas īpašības ir nepietiekamas pilnīgai ūdens attīrīšanai. Lielāku efektu sniedz aktīvās ogles tabletes. Savukārt silīcija ūdens iegūšana mājas apstākļos ir saistīta ar ūdens nosēdināšanu izmantojot akmeņus, kas ir monolīti minerāli. Līdzīgu efektu iespējams iegūt izmantojot parastās smiltis. Abu minēto metožu izmantošanā jāņem vērā, ka ūdens traukos atrodas ilgstoši, līdz ar to uz trauku virsmām vai uz pašiem minerāliem ir dzīvotspējīgi patogēni mikroorganismi, kuri aktīvi vairojas un izraisa zarnu infekciju slimības.

7. Vai papildus skābeklis un ūdeņradis ūdenī ir noderīgs?

Dzeramā ūdens mīti

Ūdens molekula sastāv no ūdeņraža un skābekļa joniem. Mūsdienās lielu popularitāti ir ieguvusi metode ūdenī izšķīdināt papildus gazes kā skābeklis un ūdeņradis, t.i. karbonizēt ar tiem ūdeni pēc analoģijas kā ar oglekļa dioksīdu.

Pētījumi liecina, ka skābekļa pievienošana ūdenim nav lietderīga, jo kuņģis to absorbē daudz sliktāk nekā plaušas. Savukārt ūdeņraža ūdens var pozitīvi ietekmēt diabēta slimniekus un ar to saistīto slimību ārstēšanu. Ūdeņraža molekula ir ļoti maza, tā spēj iekļūt audos un , pateicoties savām antioksidanta īpašībām, uzrāda pozitīvus rezultātus vairāku slimību ārstēšanā.

8. Svētais ūdens nebojājas

Dzeramā ūdens mīti

Saskaņā ar baznīcas uzskatiem, iesvētīts ūdens nebojājas un tam piemīt brīnumainas īpašības. Ir veikti daudz pētījumi, kuri apstiprina faktu, ka svētais ūdens ātri bojājas. Turklāt ​​stāvēšanas rezultātā vide ir ideāli piemērota patogēnajiem mikroorganismiem. Tāpēc ilgstoši uzglabātu svētīto ūdeni nav ieteicams lietot uzturā.

9. Sudrabs kā ūdens dezinficētājs

Dzeramā ūdens mīti

Sudraba ūdenim ir sena vēsture. Ūdens tika glabāts sudrabotos traukos jau senajā Romā.

Ūdens dezinfekcijas metodi ar metāla joniem sauc par oligodinamiku un tā tiešām darbojas. Tomēr šī metode netiek plaši izmantota ūdens attīrīšanas tehnoloģijās, jo efektīvai dezinfekcijai ūdenī ir jāievada liela metālu koncentrācija, kas ir bīstama cilvēkiem. Turklāt ūdens dezinfekcijas laiks ir salīdzinoši ilgs – no 2 līdz 4 stundām.

10. Citronūdens ārstnieciskās īpašības

Dzeramā ūdens mīti

Ūdens ar citronu pēdējos gados ir iemantojis diezgan lielu popularitāti un tā priekšrocības tiek uzskaitītas daudzos avotos. Tomēr zinātnieki, meklējot citronu sulas priekšrocības ūdenī, ir veikuši daudz pētījumus un nonākuši pie secinājuma, ka citronūdenim nav īpašu ārstniecisku īpašību. Ja Jums nav kuņģa un urīnceļu sistēmas darbības traucējumu, tad tas ir dross lietošanai uzturā.

Lasi arī: Dzīvais ūdens un mirušais ūdens.

Back to list

Saistītās ziņas

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *